Rīgas kinostudijas fotogrāfs Aivars Čakste (1936) jau kādu laiciņu meklēja “aizmirstu māju laukos”, iekūlās dažādās ķezās un piedzīvojumos, līdz laime uzsmaidīja Piebalgā. Tik amizanti un neaizmirstami kā iespējams tikai padomju laikos, kas dažā labā ziņā, šķiet, nemaz nav beigušies. Kā “Tīrumseviķu” tagadējā īpašniece un, kā izrādās, iespēju nokavējusī mantiniece, atstāstīšu notikušo vārds vārdā, labojot tikai nenozīmīgas izteiksmes kļūdas.

Piebalgas kultūrtelpu apdzīvo un par savu mītnes vietu dēvē ne tikai aktīvi, radoši un zinātkāri tautieši un līdzcilvēki, bet arī Laškrāsas zeltpore, Laiela pulverīte, Sveķu kunkulīte, Koraļļu dižadatene, Spurainā dzīparene un Dzeltenspožie zeltmilti. Šīs ir tikai dažas no būtnēm, kuras šo Latvijas apvidu ir jo īpaši iecienījušas un ar kurām ikdienā dalām savu dzīves telpu. Kādā mērā kultūrtelpas esība rosina savstarpēju kopā pastāvēšanu? Vai kulturāla dzīvošana ietver arī rū

Par atpazīstamāko ūdensteci Jaunpiebalgas pusē jāatzīst Tulejas upīte, kurai par popularitāti ne tik daudz jāpateicas dabas krāšņumam kā kultūrvēsturiskajam sentimentam. Savu tecējumu skatam tā atklāj vien pavisam nedaudzās vietās, un tādas pat ir Tulejas divas klusās pietekas - Streina un rakstos biežāk pieminētā Vienziemīte.

Par latviešu viensētu kā dzīvu mājvietu – tās nozīmi, vērtībām un to, kā saglabāt līdzsvaru starp tradīciju un mūsdienu dzīvi.